milet un but miletam
Madara sēdēja pie bāra letes un stīvi raudzījās telefona ekrānā. Nav atbildes? – aiz muguras atskanēja patīkama vīrieša balss. Madara strauji pagriezās, lai pateiktu kādu vārdu angļu valodā nelūgtajam traucētājam. Pretim raudzījās divas silti pelēkas, mazliet smīnīgas acis smaidīgā sejā. Iepazīsimies – Māris,– Madaru sagaidīja vēl viens likteņa belziens pa pieri. Simpātiskais svešinieks (nu jau gan mazliet pazīstams) izstaroja tik mierīgu un jauku pašpaļāvību, ka Madara pastiepa savu roku atbildei, lai gan parasti tā nemēdza darīt. Māra rokasspiediens bija ciešs, vien acīs uz brīdi iekvēlojās skumjas, un meitene pēkšņi sajutās sen pazīstama ar tikko ieraudzīto pusi.
|
|
